venatus
Latin
Etymology 1
Perfect active participle of vēnor.
Participle
vēnātus (feminine vēnāta, neuter vēnātum); first/second-declension participle
Declension
First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | vēnātus | vēnāta | vēnātum | vēnātī | vēnātae | vēnāta | |
| genitive | vēnātī | vēnātae | vēnātī | vēnātōrum | vēnātārum | vēnātōrum | |
| dative | vēnātō | vēnātae | vēnātō | vēnātīs | |||
| accusative | vēnātum | vēnātam | vēnātum | vēnātōs | vēnātās | vēnāta | |
| ablative | vēnātō | vēnātā | vēnātō | vēnātīs | |||
| vocative | vēnāte | vēnāta | vēnātum | vēnātī | vēnātae | vēnāta | |
Etymology 2
From vēnor + -tus (forming action nouns).
Noun
vēnātus m (genitive vēnātūs); fourth declension
Usage notes
- Only attested in the dative and ablative.
Declension
Fourth-declension noun.
| singular | plural | |
|---|---|---|
| nominative | vēnātus | vēnātūs |
| genitive | vēnātūs | vēnātuum |
| dative | vēnātuī | vēnātibus |
| accusative | vēnātum | vēnātūs |
| ablative | vēnātū | vēnātibus |
| vocative | vēnātus | vēnātūs |
Derived terms
Descendants
- Aromanian: avinat
- Asturian: venáu (“deer”)
- Leonese: venáu (“deer”)
- Portuguese: veado (“deer”)
- Romanian: vânat
- Spanish: venado (“deer, venison”)
References
- “vēnātus²”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879), A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- “vēnātus²”, in Charlton T. Lewis (1891), An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- "venatus", in Charles du Fresne du Cange, Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)
- “venatus”, in Gaffiot, Félix (1934), Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.